Neskatoties uz silto un saulaino weekendu, ļoti daudz laika pavadīju pagrabā. Bija iekrājušās trīs norūgušas mucas kuras vajadzēja safasēt pa pudelēm.

Procesa laikā uztaisīju pāris bildes, lai varētu parādīt kā man tas šobrīd notiek.

Potams ka process jāsāk ar tukšās taras dezinficēšanu. Es joprojām izvēlos Linarda ieteikto “OxyDez”

Ilgu laiku es to šķidrumu pudelēs pūtu ar daudziem pazīstamo šito kačājamo verķi.

Krietni es ar viņu izkačājos, līdz vienā jaukā kārtējās kašāšanas reizē viņš atteicās. Nācās kaut ko izgudrot no tā kas mājās “pa rokai” atradās. Jāsaka ka sanāca diezgan neslikts izgudrojums un šobrīd es jau esmu priecīgs par to ka tas kačājamais verķis nobeidzās. Iekārtas pirmā versija gan nepalika nekur nofočēta. Rekur ir jau uztjūnētais variants ar ātrajiem savienojumiem un piemērotu šļauciņu garumu, taču darbības princips tas pats.

Tā garā saritinātā šļauka kas neietilpst spainītī gan nepiedalās pie pudeļu dezinficēšanas un ir paredzēta atdzesētās misas nogādāšanai fermenterī pēc vārīšanas.
Skalojamās iekārtas darbības princips ir vienkāršs un diezgan tuvs kačājamā verķa principam. Spainītī tiek ieliets dezinfekcijas šķidrums, kas ar sūknīša palīdzību tiek pūsts iekšā pudelē un pēc tam nonāk atpakaļ tajā pašā spainītī.

Sūknītis tiek palaists un apturēts pagriežot to pogu kas iebūvēta pelēkajā elektrības nozarkārbā. Jāsaka ka izskalot pudeles ar tādu sanāk krietni labāk nekā iepriekš ar to kačāšanu. Turklāt lai dabūtu šķidrumu pudelē nav jāpieliek fizisks spēks. Iepriekš pēc simtiem pudeļu dezinficēšanas biju nokačājies līks un pēc tam vēl nodarboties ar pildīšanu nemaz negribējās.

Jau izsenis (gandrīz no paša sākuma) ir iegājies tā ka uzgāzēšanai es lietoju vārītu cukura sīrupu. Nepatikās man tā bārstīšanās ar cukuru. Mūždien cukurs tika izbērts ne tikai pudelēs, bet arī visapkārt – uz galda, uz grīdas, uz drēbēm… Sīrupa lietošana protams nozīmē arī pudeļojamā spaiņa lietošanu. Tagad mans pudeļojamais spainis tiek aizstāts ar pudeļojamo mucu. Dažas veiklas roku kustībās un dezinficējamā iekārta pārvēršas….par pārlejamo iekārtu! Vajag tikai aizvērt krančiku uz spainīša un atspraust ātros savienojumus un piespraust tikko kārtīgi izdezinficēto sūknīti starp mucām un pārliešanas iekārta gatava darbam.

Kad alus pārsūknēts uz pudeļojamo mucu, var ķerties klāt arī pie pašas pudeļošanas. Sūknītis no pudeļojamās mucas tiek atsprausts un vietā tiek pielikta pudeļojamā trubiņa pa kuru ar gravitācijas spēku alus tik dzīts uz pudeli.

Diemžēl pagaidām automātiskās nostopēšanas mehānisms vāl nav izgudrots un plūsmas apturēšana notiek ar parastu lodveida ventīli. Šāds piegājiens ir neērts, jo ir nepieciešams vienā rokā turēt pudeli un otrā rokā ventīli un kamēr maina pudeles kaut kādas piles nopil uz grīdas. Noteikti ērtāk un ātrāk būtu abās rokās turēt pudeles un mainīt pilnās pret tukšām praktiski neapturot pildīšanas procesu. Tā visdrīzāk arī uz grīdas mazāk alus izpilētu. Bet nu gan jau ar laiku šeit kaut ko izdomāšu.

Pēc pudeļošanas protams ka laiks visu aizkorķēt. Beidzot izlietojās visi lietoto korķīšu krājumi un arī tie korķīši ko sensenos laikos paspēju DzērienuServisā iepirkt. Nācās atvērt leišos pirkto kastīti. Korķēju ciet joprojām ar to pašu aparātu kurš man kalpo kopš pašas pirmās pudeles. Labs verķis, jau tūkstošiem pudeļu aizkorķējis.

Labs darbiņš kas padarīts. Pēc pildīšanas man palika tukšas mucas un kastes un raudzējamā vietiņa. Arī tas fakts ka šobrīd mājās nerūgst neviena alus muciņa.

Arī pagrabā paskats nav diez cik iepriecinošs. Jāsāk intensīvi domāt kur lai liek nākošo brūvējumu. Taču tas jau ir cits stāsts. 🙂